Skip to content Skip to footer
Īles baznīca

Īles baznīcas atjaunošana

2022. gada maijā tika uzsākts Īles baznīcas atjaunošanas stāsts.

Ir paveikts ļoti daudz – jauna siltā grīda, ir izveidots jauns, tradīcijās balstīts interjers, salabota jumta konstrukcija, ielikti jauni logi, restaurētas vēsturiskās durvis, veikti iekšējo un ārējo sienu atjanošanas darbi, izveidots un uzstādīts altāris, radīta jauna Jēzus skulptūra un daudz kas cits…

Novembrī plānots uzlikt iegādāto dakstiņu jumtu un to nosiltināt.

Sakristejas remonts līdz 20 000.00 EUR;

Siltuma nodrošināšana līdz 16 000.00 EUR;

Saimnieciskās ēkas un publiskās tualetes izbūve līdz 20 000.00 EUR

Līdz šim ir piesaistīti vairāk kā 80 000.00 EUR, un uzņēmumi kopā ieguldījuši savus materiālus un pakalpojumus vairāk kā 120 000 EUR vērtībā. 

Ir iesniegti vairāki projekti baznīcas torņa atjaunošanai un ārtelpas labiekārtošanai 2023. gadā.

Ziedošanai ir nodibināts arī Īles Luterāņu Baznīcas fonds (reģ.nr.40008312119). Ziedojot nodibinājumam, uz ziedotāju / uzņēmumu attiecas tie paši nodokļu atvieglojumi, kas ir attiecināmi par jebkuru citu labdarību.

2023. gadā plānots uzsākt Akustiskās koncertzāles ĪLE koncertdarbību un atjaunot Īles draudzes darbību dievnamā.

Īles baznīca

Īles baznīcas fonds

Īles baznīcas atjaunošanas darbos līdzējuši cilvēku un uzņēmumu ziedojumi, padomi un darbs. Arī turpmākos darbus Īles luterāņu baznīcas fonds cer turpināt ar līdzcilvēku iesaistīšanos. Šajā darbu starpposmā sakām paldies ikvienam, kurš ir atbalstījis Īles baznīcas atdzimšanu. Arī Tu vari palīdzēt, ziedojot Īles Luterāņu baznīcas atjaunošanai! Ziedošanai ir nodibināts Īles Luterāņu Baznīcas fonds (Reģ. nr. 40008312119). Ziedojot nodibinājumam, uz ziedotāju / uzņēmumu attiecas tie paši nodokļu atvieglojumi, kas attiecināmi par jebkuru citu labdarību.

Ziedojumi

Īles luterāņu baznīcas fonds
Reģ. nr. 40008312119
LV34UNLA0055002844303
Mērķis – Īles baznīcas atjaunošana

Ziedojumu lapa

Kontaktinformācija

Kontakti

Koncertzāle

Akustiskā koncertzāle ĪLE

Zemgalē top jauna kultūrvieta – saglabājot Luterāņu baznīcas funkciju, no jauna rodas akustiskā koncertzāle “Īle”. Koncertzāles interjeram par pamatu ir izvēlēts atskats uz 18. gadsimta otrās puses agrīno klasicismu, kurā jaušamas arī zināmas baroka un rokoko tradīcijas.

Ar SIA “Knauf” atbalstu un nodrošinājumu ir izveidoti Īles luterāņu baznīcas priekšmetiski telpiskā vide, kas būs emocionāli pacilājošs fons draudzes sakrālajiem pasākumiem un vienlaikus būs arī funkcionāli un estētiski piemērota vieta muzikālām norisēm – ietilpība līdz 200 vietām. Īles luterāņu baznīcas atjaunošanas pirmo kārtu plānots pabeigt 2022. gada novembrī.

Akustiskā koncertzāle “Īle” pilnvērtīgu darbību uzsāks 2023. gadā. Koncertzāles darbības pamatā būs pasaules valstu nacionālā mūzika. Ik gadu koncertzāle kļūs par kādas tautas kultūras rezidenci. 2023. gads plānots vācu zīmē – Vācu rezidence Īlē. Reizi mēnesī tiks organizēts vācu mūzikas koncerts, sākot ar nacionālās mūzikas rašanās pirmsākumiem, beidzot ar mūsdienām. Līdztekus koncertiem, plānotas vācu mākslinieku izstādes, meistarklases, semināri, kas saistīti ar vācu kultūras mantojumu un šodienu gan Latvijas, gan pasaules kontekstā. Jau šobrīd 2023. gadam ir aizrunāti fantastiski mūzikas mākslinieki un kori ar savām koncertprogrammām.

 
Pasākumi

Kalendārs

Paldies!

SIA “Knauf”, personīgi Andrim Veinbergam

SIA “Knauf Isolation”, personīgi Mārtiņam Ozolam

SIA “Tirdzniecības nams “Kurši”, personīgi Agnim Bērziņam

SIA “Primekss”, personīgi Jānim Ošlejam, Agrim Kaļķim, Gintam Ozolam

SIA “Uponor Latvia”, personīgi Emīlam Madžulim

SIA “IDK”, personīgi Kristapam Caram, Aināram Veinbergam

SIA “Tenax”, personīgi Maratam Ņevarovskim

SIA “DAW Baltica” (Caparol), personīgi Edgaram Batčkaram

SIA “Dobeles dzirnavnieks”, personīgi Kristapam Amsilam

SIA “i2”, personīgi Kristam Šlokenbergam

SIA “AIDACO CONSTRUCTION”

AS “Latvijas finieris”, personīgi Uldim Biķim

SIA “Schneider Electrics Latvia”, personīgi Andrim Krūmiņam

SIA “Velve M.S. Tehnoloģijas”, personīgi Agrim Kreisleram un Tomam Kreisleram

Rīgas Mākslas un mediju tehnikumam, personīgi direktoram Gvido Zilūzim, Arvīdam Verzam, Gunitai Ķēniņai, Sandrai Miklaševičai

Rīgas Celtniecības koledžai, personīgi Normundam Grīnbergam

Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, personīgi Elvīrai Mantrovai

SIA “Baltic Candles Ltd.”

Armands Liede

Artūrs Lapiņš

Ināra Heinrihsone

Andris Dlohi

Aija Ziemeļniece

Imants Lancmanis

Ojārs Spārītis

Annija Paula Vucāne

Guntis Safranovičs

Mārcis Ļaksa

Aldis Resnis

Lita Bergmane

Ilona Brūvere

Anita un Greiems Andersoni

Īles ev. lut. baznīcas draudzei,

Latvijas Evaņģēliski Luteriskajai Baznīcai,

Īles Tautas namam,

Dobeles novada pašvaldībai

Jauniešu korim BALSIS

LU Akadēmiskajai bibliotēkai

Lielākie ziedotāji:

SIA “Latvi Dan Agro”, personīgi Ilvaram Strazdiņam

Jānis Brauns

Vilnis Strēlis

Ziedotāji:

Ieva Numure

Ivo Briedis

Inta Jansone

Ilze Bērziņa

Valērijs Igovens

Gatis Eglītis

Ligita Zandovska

Inese Zandere

Andrejs Vasiejevs

Guntis Vaivods

Olga Dreģe

Zane Dreģe

Artis Ramutis

Sarmīte Pāvulēna

Sandra Strēle

Agita Ikauniece-Rimševiča

Madara Brikmane

Inga Siliņa

Karina Zandersone

Inta Jansone

Modra Vāvere

par Īli un muižu

Īles pagasta vēsture

Īles pagasts ir bagāts ar akmens laikmeta, agrā un vēlā dzelzs laikmeta arheoloģiskajiem atradumiem, tajā skaitā arī apbedījumiem, kas liecina par teritorijas apdzīvotību senatnē.

Daži no tiem konstatēti arī pie Īles muižas un baznīcas. Pirmās liecības rodamas jau akmens laikmetā ap 2000. gadu p.m.ē., tomēr vairāk liecību atklātas vēlākos laika posmos. Atradumiem bagāts ir Īles Gailīšu kapulauks, datējams ar laika posmu no 1. līdz pat 13. gadsimtam. Arheoloģiskie izrakumi veikti 1930. gadā (H. Moora vadībā) un 1934. gadā (R. Šņores vadībā). Izpētīti 3 uzkalniņi. Ticot aizkapa dzīvei, mirušajiem līdzi dotas bronzas rotas (saktas, aproces, kaklariņķi u.c.) un dzelzs darbarīki (cirvji, naži, kapļi u.c.). Konstatētas arī ugunskuru vietas. Kapulauks raksturo tipisku baltu kultūru, apbedīti tiem piederīgie zemgaļi.

Saktas un aproces no Īles Gailīšu kapulauka. Agrais dzelzs laikmets. "Tildes Datorenciklopēdija Latvijas Vēsture" © Tilde, 1998-2012

Atrasto senlietu skaitā ir arī 11.- 12. gs. sudraba stienīši, 12. – 13. gs. bronzas un sudraba pakavsaktas un gredzeni.

Blakus Spārnu ezeram atrodas arī sens zemgaļu pilskalns – Spārnu pilskalns. Tas ir apmēram 30 metrus augsts, iegarenu formu. Kalna malas ir neparasti stāvas, gandrīz 45° leņķī, kas zemgaļu pilskalnos ir retums. Apdzīvots no 9. līdz 13. gadsimta beigām, kad tika nopostīts Livonijas krusta karu laikā. Šis pilskalns tiek identificēts kā Spārnenes pilsnovada pārvaldes centrs. Spārnene – zemgaļu pilsnovads, kuru pēc Zemgales sadalīšanas līguma 1254. gada aprīlī piešķīra Rīgas arhibīskapijas domkapitulam.

Muiža

Īles muižas tagadējā ēka

Tā celta laikā no 1854. līdz 1856. gadam O. fon Hērnera uzdevumā kā simetriska villas tipa ēka ar diviem torņiem. Torņi bija efektīgs ainavas risinājums, kas no tālienes pakalnā esošajai ēkai piešķīra cēlu skatu.

Pēc agrārās reformas 1920. gadā muižas austrumu daļa tika nodota pagasta skolas vajadzībām, bet pārējā daļā dzīvoja muižas zemes rentnieki. No 1930. līdz 1931. gadam pils tika pielāgota sanatorijas vajadzībām, tādēļ tika nojaukts tās tornis pie ziemas dārza. Pils cieta Otrā pasaules kara laikā – gāja bojā otrs pils tornis, cieta pils labais spārns. No 1945. līdz 1975. gadam šeit atradās tuberkulozes sanatorija ,,Īle”, no 1976. gada līdz 1992. gadam – slimnīca narkomāniem un hroniska alkoholisma slimniekiem.

No 1992. gada – Sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas centrs ,,Īle”, no 2002. gada – Specializētais valsts sociālās aprūpes centrs ,,Īle”, no 2004. gada -Sociālās aprūpes centrs ,,Īle”. 2010. gadā aprūpes centrs tika pārcelts uz Lielbērzi, un šobrīd pils ir pamesta.

Foto: www.zudusilatvija.lv
Aktuāli

21. gadsimts

Foto: V. Ošiņš, 2016.g.
Foto: V. Ošiņš, 2016.g.

2016. gada 10. jūnijā Baznīcu nakts ietvaros diriģents Ints Teterovskis un Jauniešu koris BALSIS Īles evaņģēliski luteriskajā baznīcā sniedza koncertu un atklāj Īles baznīcu no jauna, atverot to apmeklētājiem pirmo reizi vairāk kā 50 gadu laikā. Sadarbībā ar Auces novada pašvaldību un vietējiem uzņēmējiem radusies cerība dievnamu atjaunot, tādēļ koncerta ietvaros tika vākti ziedojumi Īles evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošanai. Uz baznīcu pārvests un koncerta noslēgumā simboliski tiek iezvanīts arī 1945. gadā uzstādītais Īles dievnama zvans.

Arī 2022. gadā turpinās Īles luterāņu baznīcas atdzimšana. Pēdējo mēnešu laikā tajā ieguldīts milzīgs darbs, un 2. jūlijā, uz brīdi verot dievnama durvis, bija iespēja atklāt atjaunošanas darbu pirmajā posmā līdz šim paveikto un piedzīvot Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg” atskaņojumu. Koncertā piedalījās ērģelnieks Aigars Reinis, baritons Rihards Mačanovskis, tenors Viesturs Jansons, Jauniešu koris BALSIS, Ints Teterovskis un Kamila Siliņa.

Teksta sagatavošanā izmantoti Annijas Vucānes apkopotie materiāli no Latvijas vēstures institūta apgāda, Dobeles rajona mākslas pieminekļu nodaļas, Īles pagasta teritorijas attīstības plāna, M. Putniņa “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Zemgalē”, G. Janaiša “Auce tevi vārdā sauc”, T. Kalmeiera “Evanģēliskās baznīcas un Kurzemes sludinātāji”, G. Mindes vēsturiskās izziņas par Īles baznīcas būvvēsturi, J. Dēringa ziņojuma, www.zudusilatvija.lv un www.letonika.lv

Vēsture

20. gadsimts

Īles dievnams ir vienīgā baznīca Zemgalē, kas izpostīta 1905. gada revolūcijas laikā. Naktī no 31. jūlija uz 1. augustu baznīca tika aizdedzināta. Smagi cietusi visa iekšpuse, interjers un inventārs. Tomēr drīz pēc tam muižas īpašnieks Ruds fon Herners to licis atjaunot, un 1908. gada 26. oktobrī baznīca tikusi atkārtoti atklāta. Tika izveidots jauns altāris – vienkāršāks, smagnējās formās. Sienas daļa aiz altāra krāsota, daļēji saglabājusies arī mūsdienās. Uz vienkāršā fona joprojām izceļas greznie kroņlukturi. 1926. gadā tika uzstādīts jauns bronzas zvans, ko 1942. gadā rekvizēja vācu karaspēks, savukārt altāra retablā 1929. gadā tika ievietota J. Vītola glezna ”Kristus debesbraukšana”.

Pēc tam baznīca darbojusies līdz Otrā pasaules kara beigām. Kara gaitā tā tika izpostīta tik lielā mērā, ka draudze tā arī nespējusi to pilnībā atjaunot. Daļēji nopostīts arī baznīcas tornis un saplēsta altārglezna. Pēc Otrā pasaules kara baznīcas tornī tika novietots Jaunauces nopostītās baznīcas zvans ar uzrakstu: “Geg. V. Bochumer Verein, Bochum Jaunauces draudze 1929. g.”.

Foto: A. Lapukins, 1940.g.
Foto: Markovskis, 2016. g.

Pēckara gados baznīcā uz laiku tika turēti lopi, grīdas tika izlauztas un baznīca izlaupīta. Dievnams slēgts kopš 1945. gada. Kad 1965. gadā piespiedu kārtā likvidēja Īles draudzi, baznīcā, lai arī tā bija izpostīta, tika paredzēts ierīkot muzeju, vēlāk klubu un sanatorijas noliktavu. Baznīcas tornim tika nojaukta augšējā daļa un uzlikts divslīpju jumts.

Draudzes telpā iesākta starpsienas būvniecība un sakristejā ierīkots dzīvoklis, tomēr iesāktās pārbūves netika pabeigtas. Baznīcas zvans tika pārvietots uz dzīvojamo māju pagalmu, lai netiktu nozagts no tukšā dievnama. 20. gadsimta deviņdesmitajos gados tika atjaunota Īles draudze, un dievnams atkal nonāca tās īpašumā. Līdz mūsdienām saglabājušās vien baznīcas sienas un iekšpusē atsevišķi gleznojumi uz tām.

Blakus Īles baznīcai atrodas arī Īles kapi, kuros apbedīts Krišjāņa Barona tēvs Juris Barons, par ko vēsta 1985. gadā atklātais piemiņas akmens ar uzrakstu: “Šeit Īles kapos atdusas Latvju Dainu autora Krišjāņa Barona tēvs Juris Barons”.

K. Barons dzimis 1835. gada 31. oktobrī Kurzemē, Struteles muižā, Jura un Enģeles Baronu ģimenē. Viņš bija astotais bērns. Agrīnās bērnības dienas viņš pavadīja Īles muižā, uz kuru barons Herners pārcēla viņa tēvu par vagaru.

Vēsture

18. - 19. gadsimts

Pēc G. K. fon Netelhorsta nāves mēra laikā par vienīgo mantinieci kļuva viņa meita Juliana. Viņa apprecējās ar savu brālēnu Georgu Frīdrihu fon Fītinghofu – Šēlu, kurš 1711. gadā kļuva par Īles muižas baronu. Lielā Ziemeļu kara un mēra laikā 18. gadsimta pirmajā ceturksnī Īles muiža un baznīca bija smagi cietusi un izpostīta. Tieši ar G. F. fon Fītinghofu – Šēlu saistāms Īles uzplaukums.

Pakāpeniski tika atjaunotas muižas ēkas un baznīca, vairota labklājība. Šajā laikā Īles draudzi vadīja mācītājs Johans Musmans II, kurš vienlaicīgi bija arī Vecauces draudzes mācītājs. 1749. gadā Īles muižu pārņēma G. F. fon Fītinghofa – Šēla vecākās meitas vīrs Dītrihs Vilhelms fon Herners. No šī brīža līdz pat 1920. gada Latvijas Republikas agrārajai reformai muiža atradās Herneru dzimtas īpašumā.

Herneru dzimtas ģerbonis Attēls no www.vesture.eu ievietojis Aris Buks , Avots: Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter - Stockholm, 1882,)
Johans Kristofs Broce. Īles panorāmas zīmējums 1795.g.

Gandrīz 100 gadus vēlāk, 1868. gada rudenī, pēc Īles muižkunga pasūtījuma baznīcu apskatīt devās ievērojamais vēsturnieks un mākslinieks Jūliuss Dērings, kurš pēcāk sniedza par to atzinumu. Tajā aprakstīti atradumi, kas sniedz ziņas par baznīcu vēl 18. gadsimtā – ap 1750. gadu baznīcā notikuši plaši remontdarbi, 1752. gads iekalts baznīcas vējrādī, zem tā arī Fītinghofu un Herneru dzimtu iniciāļi.

Savukārt uzraksts aiz altāra liecina, ka remontdarbi turpinājās arī 1765. gadā. To laikā tapusi arī jauna altārglezna. Par veco altārgleznu, ko J. Dērings baznīcas apskates laikā atradis bēniņos, viņš min, ka tā esot bijusi sliktas kvalitātes. Kopš 1767. gada Īles draudzi apkalpoja Lielauces mācītājs, un Īles baznīca skaitījās tās filiāle. Šajā laikā tapis arī senākais Īles baznīcas attēls – Johana Kristofa Broces 1795. gada Īles panorāmas zīmējums.

Senākais Īles baznīcas apraksts saglabājies no 1835. gada februāra. Tajā aprakstīts baznīcas izskats un inventārs. Tā bijusi ķieģeļu ēka ar vienu torni, sienas gan no ārpuses, gan iekšpuses klātas ar kaļķa apmetumu. Celtnei bijis dakstiņu jumts un divas ieejas – centrālās durvis un sānu ieeja, augsti logi. Dievnamā esot draudzes telpa, vieta korim, kancele, kas atradās kreisajā pusē, tai blakus biktskrēsls un ieeja sakristejā. Ēkas austrumdaļas sienas augšpusē pie jumta virs sakristejas bija izveidots neliels pusaploces logs, kas apgaismoja altāri.

Tornim bija 3 stāvi, nelieli logi un lūkas, divi misiņa zvani. Pie piederumiem minēti vairāki sudraba kristāmie piederumi, upurtrauks ziedojumiem, dziesmu grāmatas vācu un latviešu valodās, kā arī altārsega ar zelta izšuvumiem. Aprakstīts, ka baznīca esot sliktā stāvoklī, birstot apmetums, bojāts jumts, bet remontdarbi jau esot sākti. 1849. gadā tie vēl turpinājušies, tad tikušas iebūvētas arī jaunas ērģeles ar gotisku prospektu, kuras darinājis slavenais Liepājas ērģeļmeistars Kārlis Hermanis. Ilgus gadus par Īles mācītāju kalpoja Augusts Raisons (no 1837. līdz 1878. gadam), vienlaikus esot arī Vecauces un Lielauces mācītājs.

1866. gadā muižas īpašnieks Otokārs Francis Johans fon Herners pats izveidojis baznīcai jaunu altārgleznu “Kristus”. Savā baznīcas apskates ziņojumā J. Dērings min, ka glezna tika veidota pēc slavenā dāņu tēlnieka Bertela Torvaldsena Kristus skulptūras parauga. Altāris bijis rokoko stilā, ar lielām, gandrīz cilvēka auguma kokā izgrieztām figūrām. Centrā atradusies altārglezna. Savukārt kanceles apakšējai daļai bijusi īpaša biķera jeb kausa forma. O. fon Herners mira 1880. gadā un tika apbedīts Īles kapsētā blakus baznīcai. Vēlāk J. Dērings savu ziņojumu papildinājis, ka 1884. gadā baznīca atkal piedzīvojusi remontdarbus, un 1888. gadā ziņojums ticis publicēts.

Papildus informāciju par remontdarbiem un baznīcas aprakstu sniedz arī vēsturnieka Teodora Kalmeiera Īles apraksts, kurā tiek minēts, ka šo remontdarbu laikā baznīca tikusi arī paplašināta – nu jau baznīcā ietilpība 400 sēdvietas.

Vēsture

16. - 17. gadsmits

Baznīcas vēsturi nevar skatīt atrauti no muižas vēstures. Pirmās ziņas par muižu rodamas 1530. gadā, kad Vācu ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs izlēņojis Īles zemes kopā ar Slagūnes zemēm Zanderam fon Netelhorstam.

Izlēņotās teritorijas vēlāk tika paplašinātas, un jau 16. gadsimtā Z. fon Netelhorsts lika pamatus Īles muižai. Ar Netelhorstu dzimtu saistāma arī Īles baznīcas dibināšana.

Netelhorstu dzimtas ģerbonis. Attēls no www.vesture.eu ievietojis Aris Buks , Avots: Carl Arvid von Klingspor. Baltisches Wappenbuch. Wappen sämmtlicher den Ritterschaften von Livland, Estland, Kurland und Oesel zugehörigen Adelsgeschlechter - Stockholm, 1882,)

pirmie dati, kas apliecina baznīcas eksistenci, saistāmi ar 1682. gadu. Īles muižu tad bija mantojis Z. fon Netelhorsta dēls Francis Frīdrihs fon Netelhorsts. Tā paša gada septembrī nomira viņa otrā sieva Lovisa Šarlote fon der Reke un uzreiz pēc tam arī viņu jaundzimusī meita. Šajā laikā bija pieņemts cienījamākos draudzes locekļus apbedīt baznīcas kapenēs zem altārtelpas. Māte kopā ar meitu Īles baznīcas kapenēs tika apglabāta 13. septembrī. Vīru – atraitni, un mirušās ar savu klātbūtni pagodināja arī Kurzemes hercogiene Sofija Amālija – Kurzemes hercoga Frīdriha Kazimira Ketlera pirmā sieva. Ar 1686. gadu ir datēti divi zināmie baznīcas zvani, kurus izgatavojis Gerhards Meijers. Viens no zvaniem bijis lielāks, otrs mazāks, abus rotāja vienādi uzraksti vācu un latīņu valodā:

Soli Deo Gloria / Dievam slava
Frantz Friedrich von Nettelhorst / Francis Frīdrihs fon Netelhorsts
Kon. Rit. Erbherr der Ilischen guter / Kar. bruņ. Īles muižu dzimtīpašnieks
Me fecit Gerhard Meyer in Riga / Mani izgatavoja Gerhards Meijers Rīgā
Anni 1686 / 1686. gadā 

G. Meijers izgatavojis zvanus daudzām baznīcām Latvijas teritorijā. Zvanus baznīcai dāvināja muižas īpašnieks un baznīcas patrons F. F. fon Netelhorsts. Tajā pat laikā bija uzcelts arī baznīcas tornis. Saskaņā ar testamentu 1694. gadā Īli mantoja F. F. fon Netelhorsta dēls Georgs Kristofs fon Netelhorsts. Pirmais zināmais Īles draudzes mācītājs bija Johans Heinzins II, kurš vadīja draudzi no 1699. līdz 1704. gadam. Īles baznīcas arhitektoniskais risinājums ir līdzīgs citu 17. – 18. gadsimta Zemgales dievnamu tradicionālajai arhitektūrai.

Īle

Teika par ĪLES izcelšanos

Kur tagad atrodas Īle, tur agrāk bijusi cūku nora. Kāds zēns tur ganījis cūkas. Te pēkšņi viņam paslīdējusi kāja, un zēns iekritis kādā caurumā. Kad zēns telpā sācis labi apskatīties, viņš redzējis divus mednieka ragus, kuri stāvējuši pie sienas. Nedz durvis, nedz arī citi priekšmeti šai telpā bez mednieka ragiem nav bijuši.

Zēns piegājis un uzpūtis vienu ragu. Tas noskanējis “ī-ī”. Uzpūtis otru – skanējis “lē-lē”. Zēns uzreiz iesaucies: “Ā! Es esmu Īlē!”. Pils acumirklī pacēlusies, un zēns no pārsteiguma un bailēm sastindzis un pārvērties par nedzīvu skulptūru.

Pasākumi

Notikumu arhīvs

2022 © Visas tiesības aizsargātas | Mājaslapu izstrādāja isDEV